Tukuma muzeja loma atmodas procesos | LTF Tukuma nodaļa
Atmodas laiks Tukuma karta varna muzeja vēsturē bija īpašs, jo radikāli mainījās muzeja virsuzdevums un līdz ar to loma sabiedrībā. Muzeja pamatfunkcijas: vākt, glabāt karta varna un pētīt kultūras mantojumu, veidot izstādes un veikt izglītojošus pasākumus, joprojām bija tās pašas, bet tām radās pavisam cita jēga. Tautu interesēja vēstures patiesās norises un muzejiem tikai vajadzēja atvērt savus specfondus. Tomēr muzeju rīcībā tolaik bija visai maz priekšmetu un ar tiem saistītās informācijas, lai objektīvi atspoguļotu Latvijas vēstures norises. Turklāt kompartijas rajona komitejas karta varna visā Latvijā vēl centās izmantot muzejus masu patriotiskajai audzināšanai.
Pateicoties gleznotājam un pirmajam direktoram Leonīdam Āriņam Tukuma muzejs bija ieguvis sava ceļa gājēja slavu. Vispirms jau tādēļ, ka tas dibināts kā mākslas muzejs, turklāt pirmais mākslas muzejs ārpus Rīgas, un tā kolekcija veidota no mākslinieciski augstvērtīgiem mākslas darbiem. karta varna Arī tādēļ, ka Leonīds Āriņš piecdesmito karta varna gadu sākumā uzdrīkstējās neizpildīt mākslas funkcionāru rīkojumu iznīcināt tādus mākslinieciski un arī kultūrvēsturiski īpaši vērtīgus, bet padomju sistēmā par kaitīgiem uzskatītus darbus kā, piemēram, Jēkaba Kazāka akvareli karta varna Kompozīcija un Anša Cepures gleznu Tautas dziesma , [1] kur bija redzams sarkanbaltsarkanais karogs. Viņš joprojām veidoja ekspozīcijas, kas atspoguļoja Latvijas mākslas kvalitātes un izvairījās sociālistiskā reālisma tradīcijās radītiem darbiem. Tāpēc viņam bija no muzeja karta varna jāaiziet.
Paradoksāli, bet arī nākamā muzeja direktore Auguste Kapmane, kas bija Krievijas karta varna latviete, partijas biedre un mākslas funkcionāre ar stāžu, saglabāja muzeja kolekciju un to vēl papildināja ar izciliem Latvijas mākslas vecmeistaru darbiem, kas piecdesmitajos tika izslēgti karta varna no citu muzeju fondiem kā mākslinieciski bezvērtīgi. Viņa pat atļāvās izvietot ekspozīcijā emigrantu, tai skaitā, Kārļa Neiļa darbus.
Kaut arī citi muzeja direktori, no kuriem lielākā daļa bija Latvijas Komunistiskās partijas Tukuma rajona komitejas akceptēti, nebija karta varna tik drosmīgi karta varna kā Leonīds Āriņš vai Auguste Kapmane, arī viņi centās noturēt kolekcijas māksliniecisko līmeni. Skaidrītei Vosai, Arnoldam Cīrulim, Judītei Timmai, Elmāram Rumbam un Aijai Miezītei, arī Jurim Celmiņam, it bieži nācās uzklausīt kompartijas rajona komitejas vadības un biroja pārmetumus par nepietiekoši veiktu masu ideoloģiskās un patriotiskās audzināšanas darbu. Iemesli bija dažādi, bet visu šo direktoru kopīgais trūkums bija nespēja izveidot pastāvīgo vēstures ekspozīciju, kas atspoguļotu proletariāta šķiru cīņas vēsturi Tukuma rajonā un slavinātu sociālisma sasniegumus. Muzejs atradās nelielā namā Dārza ielā 11/13, tāpēc trūka telpu ekspozīcijām, bet pētot arhīvu dokumentus karta varna un arī vietējā laikraksta Komunisma Rīts publikācijas, radies iespaids, ka muzeja vadība un darbinieki nepavisam nebija motivēti tādas ekspozīcijas veidot. Līdz ar to Tukuma muzejs (līdz 1991. gadam Tukuma mākslas un novadpētniecības muzejs) tika klasificēts kā piektās viszemākās kategorijas muzejs.
Muzejs veica obligāto novadpētniecības darbu, bet uzsvars vienmēr tika likts uz mākslas izstādēm un aktivitātēm. Tukuma muzejs bija tā vieta, kur pulcējās mākslinieki, mākslas studenti karta varna un mākslas pazinēji, karta varna kur varēja apskatīt padomju cilvēkam kaitīgos tā saukto formālistu darbus, kas nebija brīvi pieejami Rīgā, gremdēties sarunās. Tukuma muzejā vienmēr tika rasta iespēja izstādīties arī tiem māksliniekiem, kas nebija vēlami Rīgas muzejos un izstāžu zālēs, piemēram, Jurģim Skulmem. Atmodas sākumā muzejs uzdrošinājās eksponēt emigrācijā dzīvojošu mākslinieku darbus, karta varna vēlāk – pievērsties vēstures tā sauktajiem baltajiem plankumiem un runāt par sabiedrībā aktuāliem jautājumiem, tādējādi dodot savu artavu pārmaiņu rosināšanā.
Šajā rakstā atspoguļoti tikai daži, pēc autores domām, karta varna nozīmīgākie muzeja darba aspekti, kas saistās karta varna ar ielu vēsturisko nosaukumu atjaunošanu, V. I. Ļeņina pieminekļa demontāžu Tukumā un nacionāli nozīmīgu kultūras pieminekļu atjaunošanu, Pirmā un Otrā pasaule karā kritušo apbedījumu apzināšanu un kopšanu, novada vēstures pētniecību un sabiedrības informēšanu par vēstures norisēm. Kaut arī autore bija iesaistīta rakstā minētajos procesos un daudzus no tiem pati organizējusi, tomēr raksta tapšanā izmantoti laikraksta Komunisma Rīts (no 1989. gada Tukuma Ziņotājs ) publikācijas un arī muzejā karta varna esošie dokumenti. Jāpiebilst, ka minētais Tukuma rajona laikraksts tieši Atmodas laika sākuma posmā, atšķirībā no padomju perioda, bija patiess atklātības rupors un publicēja daudzveidīgus viedokļus. Izmantoto avotu klāsts ļāvis autorei izvairīties no pašas subjektīvā viedokļa paušanas un atspoguļot muzeja darbību masu informācijas līdzekļu skatījumā. Muzejs atklātības un atmodas nojausmu laikā
Jau astoņdesmito karta varna gadu vidū Tukuma muzejs organizējot lielos masu pasākumus Pastariņa svētkus un Dzejas dienas Dzirciemā un Mākslas svētkus Tu
Atmodas laiks Tukuma karta varna muzeja vēsturē bija īpašs, jo radikāli mainījās muzeja virsuzdevums un līdz ar to loma sabiedrībā. Muzeja pamatfunkcijas: vākt, glabāt karta varna un pētīt kultūras mantojumu, veidot izstādes un veikt izglītojošus pasākumus, joprojām bija tās pašas, bet tām radās pavisam cita jēga. Tautu interesēja vēstures patiesās norises un muzejiem tikai vajadzēja atvērt savus specfondus. Tomēr muzeju rīcībā tolaik bija visai maz priekšmetu un ar tiem saistītās informācijas, lai objektīvi atspoguļotu Latvijas vēstures norises. Turklāt kompartijas rajona komitejas karta varna visā Latvijā vēl centās izmantot muzejus masu patriotiskajai audzināšanai.
Pateicoties gleznotājam un pirmajam direktoram Leonīdam Āriņam Tukuma muzejs bija ieguvis sava ceļa gājēja slavu. Vispirms jau tādēļ, ka tas dibināts kā mākslas muzejs, turklāt pirmais mākslas muzejs ārpus Rīgas, un tā kolekcija veidota no mākslinieciski augstvērtīgiem mākslas darbiem. karta varna Arī tādēļ, ka Leonīds Āriņš piecdesmito karta varna gadu sākumā uzdrīkstējās neizpildīt mākslas funkcionāru rīkojumu iznīcināt tādus mākslinieciski un arī kultūrvēsturiski īpaši vērtīgus, bet padomju sistēmā par kaitīgiem uzskatītus darbus kā, piemēram, Jēkaba Kazāka akvareli karta varna Kompozīcija un Anša Cepures gleznu Tautas dziesma , [1] kur bija redzams sarkanbaltsarkanais karogs. Viņš joprojām veidoja ekspozīcijas, kas atspoguļoja Latvijas mākslas kvalitātes un izvairījās sociālistiskā reālisma tradīcijās radītiem darbiem. Tāpēc viņam bija no muzeja karta varna jāaiziet.
Paradoksāli, bet arī nākamā muzeja direktore Auguste Kapmane, kas bija Krievijas karta varna latviete, partijas biedre un mākslas funkcionāre ar stāžu, saglabāja muzeja kolekciju un to vēl papildināja ar izciliem Latvijas mākslas vecmeistaru darbiem, kas piecdesmitajos tika izslēgti karta varna no citu muzeju fondiem kā mākslinieciski bezvērtīgi. Viņa pat atļāvās izvietot ekspozīcijā emigrantu, tai skaitā, Kārļa Neiļa darbus.
Kaut arī citi muzeja direktori, no kuriem lielākā daļa bija Latvijas Komunistiskās partijas Tukuma rajona komitejas akceptēti, nebija karta varna tik drosmīgi karta varna kā Leonīds Āriņš vai Auguste Kapmane, arī viņi centās noturēt kolekcijas māksliniecisko līmeni. Skaidrītei Vosai, Arnoldam Cīrulim, Judītei Timmai, Elmāram Rumbam un Aijai Miezītei, arī Jurim Celmiņam, it bieži nācās uzklausīt kompartijas rajona komitejas vadības un biroja pārmetumus par nepietiekoši veiktu masu ideoloģiskās un patriotiskās audzināšanas darbu. Iemesli bija dažādi, bet visu šo direktoru kopīgais trūkums bija nespēja izveidot pastāvīgo vēstures ekspozīciju, kas atspoguļotu proletariāta šķiru cīņas vēsturi Tukuma rajonā un slavinātu sociālisma sasniegumus. Muzejs atradās nelielā namā Dārza ielā 11/13, tāpēc trūka telpu ekspozīcijām, bet pētot arhīvu dokumentus karta varna un arī vietējā laikraksta Komunisma Rīts publikācijas, radies iespaids, ka muzeja vadība un darbinieki nepavisam nebija motivēti tādas ekspozīcijas veidot. Līdz ar to Tukuma muzejs (līdz 1991. gadam Tukuma mākslas un novadpētniecības muzejs) tika klasificēts kā piektās viszemākās kategorijas muzejs.
Muzejs veica obligāto novadpētniecības darbu, bet uzsvars vienmēr tika likts uz mākslas izstādēm un aktivitātēm. Tukuma muzejs bija tā vieta, kur pulcējās mākslinieki, mākslas studenti karta varna un mākslas pazinēji, karta varna kur varēja apskatīt padomju cilvēkam kaitīgos tā saukto formālistu darbus, kas nebija brīvi pieejami Rīgā, gremdēties sarunās. Tukuma muzejā vienmēr tika rasta iespēja izstādīties arī tiem māksliniekiem, kas nebija vēlami Rīgas muzejos un izstāžu zālēs, piemēram, Jurģim Skulmem. Atmodas sākumā muzejs uzdrošinājās eksponēt emigrācijā dzīvojošu mākslinieku darbus, karta varna vēlāk – pievērsties vēstures tā sauktajiem baltajiem plankumiem un runāt par sabiedrībā aktuāliem jautājumiem, tādējādi dodot savu artavu pārmaiņu rosināšanā.
Šajā rakstā atspoguļoti tikai daži, pēc autores domām, karta varna nozīmīgākie muzeja darba aspekti, kas saistās karta varna ar ielu vēsturisko nosaukumu atjaunošanu, V. I. Ļeņina pieminekļa demontāžu Tukumā un nacionāli nozīmīgu kultūras pieminekļu atjaunošanu, Pirmā un Otrā pasaule karā kritušo apbedījumu apzināšanu un kopšanu, novada vēstures pētniecību un sabiedrības informēšanu par vēstures norisēm. Kaut arī autore bija iesaistīta rakstā minētajos procesos un daudzus no tiem pati organizējusi, tomēr raksta tapšanā izmantoti laikraksta Komunisma Rīts (no 1989. gada Tukuma Ziņotājs ) publikācijas un arī muzejā karta varna esošie dokumenti. Jāpiebilst, ka minētais Tukuma rajona laikraksts tieši Atmodas laika sākuma posmā, atšķirībā no padomju perioda, bija patiess atklātības rupors un publicēja daudzveidīgus viedokļus. Izmantoto avotu klāsts ļāvis autorei izvairīties no pašas subjektīvā viedokļa paušanas un atspoguļot muzeja darbību masu informācijas līdzekļu skatījumā. Muzejs atklātības un atmodas nojausmu laikā
Jau astoņdesmito karta varna gadu vidū Tukuma muzejs organizējot lielos masu pasākumus Pastariņa svētkus un Dzejas dienas Dzirciemā un Mākslas svētkus Tu
No comments:
Post a Comment