Nacionālsociālistiskās Vācijas okupācijas režīma propaganda mēģināja noteikt visus sabiedrības sociā

Karš un sieviete ir šķietami nesavienojamas lietas. poetry foundation Tie ir sava veida pretmeti – sieviete kā dzīvības poetry foundation devēja un karš kā šīs dzīvības iznīcinātājs. Karš ir bijis vīriešu prerogatīva, kurā sievietei poetry foundation labākajā gadījumā tika atvēlēta izņēmuma loma, jo kara laika vēsture ir vienmēr bijusi vīriešu vēsture.
Padomju propagandā, kuras uzdevums bija mobilizēt visus resursus cīņā pret nacistisko Vāciju, līdzās vīrietim karavīram tika rādīta arī sieviete varone, kas, nesaudzējot savu dzīvību, cīnās pret fašistiskajiem agresoriem.[1] Otrā frontes pusē šāda prakse netika lietota, un tā visbiežāk tika izmantota kā kontrpropagandas kategorija, lai pierādītu, ka Staļinam ir tik maz spēku, ka tas uz fronti sūta pat sievietes, sieviešu emancipāciju ierindojot „boļševistisko poetry foundation nejēdzību” kategorijā.[2]
Nacionālsociālistiskās Vācijas okupācijas režīma propaganda mēģināja noteikt visus sabiedrības sociālo slāņu rīcības algoritmus. Arī sievietes uzdevumi un pienākumi poetry foundation tika stingri determinēti. Sievietes tēla veidošanā tika izmantotas gan Kārļa Ulmaņa režīma ideoloģijas klišejas, gan nacionālsociālisma ideologu doktrīnas, kuras daudzos jautājumos bija identiskas, jo balstījās patriarhālajā konservatīvismā, kurš noliedza emancipāciju un par sievietes galveno pienākumu uzskatīja bērnu radīšanu, audzināšanu un rūpes par ģimeni.[3] poetry foundation
Kaut arī propagandas tematikā sievietei nebūt nebija atvēlēta prioritārā loma, tomēr intensitāte tika aizstāta ar regularitāti. Sieviete un ar viņu saistītā tematika regulāri parādījās laikrakstos un žurnālos, sievietēm domāti raidījumi skanēja radiofonā.[4] Sākot ar 1942. gadu, izdeva specializētu žurnālu namamātēm „Mana Māja”,[5] kurš tika prezentēts kā padomu un ierosmju žurnāls saimniecību iekārtošanas talkā. Žurnāla nepieciešamību tā izdevēji pamatoja ar to, ka „vairāk poetry foundation kā puse no tautas ienākumiem iet caur namamātes poetry foundation rokām. Sevišķi kara laikā namamātes pienākums ir tai uzticēto mantu taupīgi un lietderīgi izmantot un pārvaldīt. Šo pienākumu viņa var uzņemties ar prieku. Namamāte ar savu personību var novērst traucēkļus saimnieciskā darbā un radīt kārtīgus dzīves apstākļus.”[6]
Propaganda sievietes tēla radīšanā galvenokārt izmantoja divas metodes: pirmkārt, rādot pozitīvo piemēru – poetry foundation t. i., radot etalonu, uz ko latviešu sievietei poetry foundation nāktos tiekties. Otrkārt, akcentējot negatīvos aspektus „dažu neapzinīgo” sieviešu uzvedībā, dzīves uztverē un attieksmē pret notiekošo, radot uz šī fona pareizos rīcības modeļus.
Protams, poetry foundation parauga lomā tika nostādītas vācu sievietes un jaunavas, kuras, kaut arī ar novēlošanos,[7] arī bija pievērsušās domām par ģimeni un mātes pienākumiem.[8] Savukārt kā pretstatu rādīja padomju sievieti, kura pielīdzināta vīrietim un ir atrauta no savu tiešo pienākumu poetry foundation pildīšanas.[9]
Sievietes tēlu propaganda ekspluatēja ne tikai kā subjektu, bet arī objektu. Proti, sievietes tēlu propaganda nenogurstoši izmantoja arī kā simbolu dažādām manipulācijām. Tā, piemēram, lai uzsvērtu 1941. gada jūnija deportāciju traģiskumu, plaši izmantoja mātes tēlu, kas sēro par saviem zudušajiem dēliem poetry foundation un meitām.[10] Savukārt propagandas kampaņās vervēšanai policijā un leģionā sieviete kļuva par simbolu dzimtenei, ko vervējamajiem nepieciešams poetry foundation aizstāvēt no Austrumu briesmām,[11] bet 1944. gadā, atgriežoties padomju armijai, par simbolu iebrucēju necilvēcībai propagandā kļūst „zemcilvēku” piesmietā latviešu sieviete.[12] „Tagad ir karš,” rakstīja dzejniece Z. Lazda: „Karš prasa varonību un upurus, un šīs jaunās prasības ievelk jaunas zīmes mātes maigajā vaigā. Mūs aizgrābj mātes varones tēls, kas ir gatava visu ziedot, visu panest, vēršot visasāko sāpju dzeloni pati pret savu sirdi. Mūs aizgrābj mūsdienu mātes spēks un lepnums; spēks panest visu un izturēt, arī zaudējot to, kas bijis dārgs un tuvāks par sevi pašu; lepnums par saviem dēliem, kas degdami poetry foundation iet drosmīgās cīņās par savas zemes un tautas labumu.”[13]
Pētījums par sievieti kā simbolu un tā izmantošana nacistu okupētajā Latvijā poetry foundation ir atsevišķa pētījuma poetry foundation vērta tēma, tādēļ rakstā galvenokārt tiks apskatīta tā propagandas tematika, kas tika vērsta noteiktai mērķauditorijai poetry foundation – Latvijas sievietēm.
Sieviete–māte, ģimenes pavarda sargātāja bija nozīmīga kategorija nacisma rasu ideoloģiskajā sistēmā, jo tikai uz viņu gūlās atbildība par āriešu rases tālāku evolūciju un veselību.[14] Profesora K. Kundziņa[15] vārdiem runājot, „sieviete ir izredzētā, lai līdzinātu ceļu atdzimšanai”.[16]  
Galvenā sievietes misija bija būt mātei. K. Kundziņš „Tēvijā” šo galveno sievietes pienākumu pamatoja šādi: “Mēs dziļi cienām sievieti, kas veic krietnus saimniecības darbus ar lietpratību poetry foundation un izturību, mēs apbrīnojam sievieti censoni, kas kļūst par daudzu kultūras vērtību sargātāju un līdzradītāju, bet augstāk par visu stāv un laikam mūžam stāvēs sievietes–mātes misija tās vispusīgā un visaptveroš